Dažreiz, ieejot kādas pavisam parastas ģimenes mājā – uz ledusskapja bērnu zīmējumi, plauktā tases ar nosistu maliņu, un stūros radoša nekārtība, ko visi dēvē par mājīgumu…
Skatoties uz bērniem, rodas neizbēgams jautājums: viņiem ir vieni un tie paši vecāki, vieni un tie paši noteikumi, bet viņi ir kā no dažādām pasaulēm.
Viens ir nopietns un mērķtiecīgs, otrs – kā viegls vējiņš, trešais – kluss vērotājs. Kā tas iespējams, ka viņu raksturi ir tik atšķirīgi?
Šeit uz skatuves iznāk Alfrēds Adlers – speciālists, kurš spēja ieraudzīt cilvēkā nevis biogrāfiju, bet slēptās rindiņas starp tās burtiem.
Adlers: “Sāc ar to, kurš pēc kārtas bērns bija ģimenē”
Pēc Adlera domām, dzimšanas secība nav nejaušība vai sīkums. Tā ir gandrīz atsevišķa ekosistēma. Katram bērnam ir sava “planēta”, sava orbīta un savi iekšējie likumi. Šis unikālais “bērnības klimats” pavada cilvēku visu atlikušo dzīvi.
Adlers aprakstīja vairākas tipiskās “ģimenes lomas”, kas bērniem it kā pašas pielīp:
– Vienīgais bērns
– Vecākais bērns
– Vidējais bērns
– Jaunākais no diviem bērniem
– Visjaunākais lielā ģimenē
Pārsteidzošākais ir tas, ka šī klasifikācija joprojām lieliski saskan ar mūsu draugu, kolēģu un paziņu reālajiem raksturiem.
Tipiskās Lomas un To Ietekme
1. Vienīgais Bērns: “Galvenā Lomas Atveidotājs”
Ja ģimenē ir viens bērns, viņš aug sajūtā, ka viss griežas ap viņu. Viņš dzīvo pasaulē, kurā ir visvairāk siltuma un laika, kas veltīts tieši viņam.
Bet tad notiek tas, ko viņš gan gaidīja, gan baidījās – parādās jaunākais brālis vai māsa. “Vienīgajam” bērnam tas kļūst par pārmaiņu periodu un ievērojamu emocionālu pieredzi. Vakar viņš bija Visuma centrs, bet šodien – zvaigzne, kas nobīdīta perifērijā.
Pat priecājoties par mazuli, viņa iekšienē var rasties uzmanības pārdales sajūta: “Vai manas pozīcijas ģimenē ir mainījušās?” No šejienes var rasties paaugstināta jutība vai neierasta uzvedība, kas patiesībā ir reakcija uz jauno lomu.
Kad piedzimst nākamais bērns, bijušais vienīgais automātiski pārvēršas par vecāko.
2. Vecākais Bērns: “Tas, Kurš Pirmais Spēra Soli Pasaulē”
Vecākie bērni ir tie, kas reiz pārdzīvojuši savu primāro pārmaiņu periodu. Adlers uzskatīja, ka no vecākajiem bērniem bieži izaug līderi: disciplinēti, uzticami un ambiciozi. Reālajā dzīvē vecākie bieži ir vispunktuālākie un atbildīgākie, kā arī tie, kas dabiski uzņemas organizēšanu un iniciatīvu.
Šajā lomā ir kaut kas aizkustinošs: it kā kaut kur dziļi iekšienē viņi vienmēr jūt, ka jaunākie brāļi vai māsas turpina uz viņiem skatīties.
3. Vidējais Bērns: “Mūžīgais Sarunu Vedējs”
Vidējais bērns parādās brīdī, kad vecāku uzmanība jau ir sadalīta. Savukārt vidējais bērns visu laiku mēģina atrast savu vietu.
Adlers rakstīja par “otro bērnu” šādi: “Viņš attīstās dinamiskā vidē, kur pastāvīgi tiecas pielīdzināties vecākajam un ir motivēts saglabāt savas pozīcijas attiecībā pret jaunāko.”
Vidējie bērni bieži kļūst par pārsteidzoši elastīgiem raksturiem. Viņi prot izlīdzināt strīdus un vadīt dialogu. Tomēr zem viņu maiguma bieži slēpjas klusa sajūta, ka viņi nav novērtēti.
4. Jaunākais Bērns: “Stratēģi, Mīluļi un Mazliet Aktieri”
Ja bērnu ir trīs vai vairāk, jaunākais bērns aug jau izveidotā sistēmā: noteikumi ir mīkstināti, vecākie ir “izstrādājuši taku”.
Šādiem bērniem patiešām tiek izrādīta lielāka iecietība un mazāk spiediena. Tas viņus padara elastīgus, atvērtus un atjautīgus. Viņi vienkārši agri apgūst, kā nolasīt un saprast citu cilvēku emocijas.
Jaunākie bieži izvēlas radošus ceļus, komunikācijas sfēru vai mākslu. Viņu dzīvē ir mazāk stingras atbildības un vairāk elastības.
Kā Tas Ietekmēja Tieši Jūs?
Dzimšanas secība nediktē likteni, bet veido starta nosacījumus – to pirmo atmosfēru, kurā veidojas raksturs, reakcijas un ieradumi.
Noslēgumā atliek doma, ko vērts paturēt prātā, skatoties uz jebkuru ģimeni:
“Dzimšanas secībā nav uzvarētāju. Ir tikai dažādi veidi, kā mācīties dzīvot pasaulē.”
Un vēl – katrs bērns ģimenē tika mīlēts, vienkārši katrs savādāk.
Ko jūs par to domājat? Vai piekrītat Adleram? Rakstiet komentāros!
